Jaunumi:
LatvianRussian (CIS)English (United Kingdom)
RSS
Oct 18
Kas ir ūdens PDF Print E-mail
kas ir  tīrs ūdensŪdens ir bezkrāsains ( biezā slānī gaiši zils ) šķidrums, kam nav smaržas un bez garšas. Tā ķīmiskā formula ir H2O. Normālā atmosfēras spiedienā ūdens sasalst 0 0C temperatūrā, vārās 100 0C temperatūrā, tā blīvums 4 0C temperatūrā pieņemts par blīvuma vienību.
Lai gan ūdens ir viena no pazīstamākajām ķīmiskajām vielām, tam ir arī dažas neparastas īpašības. Amonjaks NH3 un sērūdeņradis H2S, līdzīgi ūdenim, ir nemetālisko elementu savienojumi ar ūdeņradi. Abu šo savienojumu molekulas ir smagākas par ūdens molekulām. Tādēļ šo vielu viršanas temperatūrām būtu jābūt augstākām. Taču īstenībā abas šīs vielas istabas temperatūrā ir gāzes, bet ūdens ir šķidrums. Neparasti stiprie pievilkšanās spēki starp ūdens molekulām ir par iemeslu tam, ka istabas temperatūrā ūdens ir šķidrums. Ūdens molekula sastāv no skābekļa atoma, kas ir saistīts ar diviem ūdeņraža atomiem. Skābekļa atoms no ūdeņraža atomiem pievelk sev elektronus.

Tā skābekļa atoms iegūst nelielu negatīvu papildu lādiņu, bet ūdeņraža atomiem ir pozitīvs lādiņš. Šo lādiņu dēļ ūdens molekulas savstarpēji pievelkas. Tādēļ ūdens lieliski šķīdina vielas, kuru sastāvā ir lādētas daļiņas, piemēram, ūdens šķīdina sāļus, kurus veido joni.

Kā tiek piesārņots ūdens

Ūdeni raksturo kā piesārņotu, ja tajā esošo kaitīgo vielu daudzums ir tik liels, ka var radīt kaitējumu cilvēkiem, dzīvniekiem vai apkārtējai videi. Dzeramais ūdens ir dārgs resurss. Daudzās zemēs nokrišņu daudzums nav pietiekams un bieži vien ūdenskrātuves neatbilst vajadzībām. Jaunattīstības valstīs urbumi un upes bieži nevar nodrošināt pieaugošā iedzīvotāju skaita vajadzības. Turklāt ūdenskrātuves var būt piesārņotas ar atkritumiem.
Ūdens ir ļoti labs šķīdinātājs. Tas spēj izšķīdināt daudz vairāk cietu vielu nekā citi šķidrumi. Kad ūdens plūst caur iežu slāni gruntsūdens veidā, tas izšķīdina minerālus. Upju un ezeru ūdens gandrīz vienmēr satur izšķīdušas ķīmiskās vielas, vai ar to tiek pārnesti tajā izšķīdušie sanešu ieži.
Ūdens trūkumu rada ne tikai ūdens patēriņa pieaugums, bet to izraisa arī upju, ezeru, jūru un okeānu piesārņošana ar atkritumiem un notekūdeņiem. Galvenais ūdeņu piesārņojuma avots ir rūpniecības un komunālie notekūdeņi.
Ļoti daudzas vielas Pasaules okeānā nonāk no atmosfēras. Tie galvenokārt ir smagie metāli, dažādi pesticīdi.
Izšķir trīs ūdens piesārņojuma veidus:

  • ķīmisko,
  • fizikālo,
  • bioloģisko piesārņojumu.
  • Par galvenajiem uzskata tos piesārņojuma veidus, kas būtiskāk ietekmē cilvēka veselību.
  • Ķīmiskais piesārņojums var būt: neorganiskas un organiskas dabas.


ūdens piesārņojuma veidiNo organiskām vielām ūdens piesārņotāji var būt dažādi sāļi, skābes, sārmi, smagie metāli, no organiskajiem savienojumiem – nafta un tās produkti, virsmaktīvās vielas, pesticīdi, organiskās atliekas un citas vielas.
Plaši pētījumi par smago metālu izplatīšanos ūdeņos ir veikti Ziemeļeiropas valstīs. Jau 60. gadu vidū tika konstatēts, ka saldūdens zivīs ir liela smago metālu koncentrācija. Augsts ūdens piesārņojuma līmenis ar smagajiem metāliem bija visos lielākajos Skandināvijas ezeros. Smagie metāli no krāsainās metalurģijas uzņēmumiem izplatījās gan ar gaisu, gan tika ieskaloti no augsnes. Astoņdesmitajos gados Skandināvijas valstīs veica tehnoloģiju uzlabošanu, līdz ar to izdevās samazināt smago metālu radīto piesārņojumu. Smago metālu joni caur barošanās ķēdēm izplātās un var nonākt arī tajos dzīvajos organismos ( jūras augos, zivīs ), ko pārtikā patērē cilvēks.
Īpaši var nodalīt augu mēslošanas līdzekļu radīto piesārņojumu. Tie galvenokārt ir nitrāti un fosfāti, kas, iekļūstot ūdenī, veicina ūdensaugu augšanu. Šiem augiem atmirstot, rodas organiskais piesārņojums un oieaugskābekļa patēriņš, kas savukārt izraisa zivju bojā eju. Ja cilvēki lieto ūdeni ar palielinātu nitrātu daudzumu, mainās asiņu spēja pārnēsāt skābekli.
Ūdenstilpju piesārņošana ar biogēniem elementiem rada eitrofikācija. Šo elementu savairošanos ūdenī veicina tā piesārņošana ar nitrātiem un fosfātiem.
Ūdeni piesārņo arī ar dažādām organiskām vielām – naftu, mazgāšanas līdzekļiem, pesticīdiem un dažādām plastmasām. Šim piesārņojumam ir dažāds un plašs kaitīgās ietekmes spektrs.
Fizikālo piesārņojumu veido

  • siltumsārņi;
  • radioaktīvie sārņi;
  • mehāniskie sārņi.

Siltumsārņi ir īpašs ūdeņu piesārņojuma veids. Termoelektrostacijas ar siltiem notekūdeņiem ūdenstilpēs ievada daudz siltuma. Tas ietekmē ūdenstilpju bioloģisko un termisko režīmu. Temperatūras paaugstināšanās ir bīstama daudziem dzīvniekiem, kas spēj dzīvot visai šaurā temperatūras intervālā. Šādos apstākļos veidojas neatbilstība starp skābekļa patēriņu un tā šķīšanu ūdenī: paaugstinoties ūdens temperatūrai, palielinās skābekļa patēriņš, bet tā šķīšanas spēja siltā ūdenī samazinās. Temperatūras paaugstināšanās dēļ aiziet bojā daudzi ūdensdzīvnieki un ūdenī sastopamie augi. Arī tie sadaloties ūdeni piesārņo. Temperatūras paaugstināšanās rezultātā parastās aļģu floras vietā ieviešas nevēlamās zilaļģes. Bieži paaugstinās temperatūras apstākļos daudzi organismi kļūst jūtīgi pret indīgām vielām. Ja ūdens temperatūra ir 27-30 0C, kļūst nabadzīgs ūdenstilpes floras un faunas sastāvs. Tās Tās paaugstināšanās līdz 25-26 0C parasti stimulē gandrīz visu sugu organismu augšanu un vairošanos, izņemot to, kuri ar aukstajiem ūdeņiem ( foreles ).
Bioloģisko piesārņojumu ūdenī veido tam neraksturīgu organismu ( baktēriju, sēņu, vīrusu, augu un dzīvnieku ) klātbūtne.
Slimības izraisošais piesārņojums galvenokārt veidojas no sadzīves atkritumiem un satur patogēnas baktērijas, vīrusus, vienšūņus, parazītiskos tārpus. Baktērijas var izraisīt holeru, bakteriālo dizentēriju. No vīrusiem biežāk sastopami ir hepatītu izraisošie vīrusi. Parazītiskie vienšūņi ( amēbas ) izraisa amebiozo dizentēriju.
Bakterioloģiskā piesārņojuma pakāpi raksturo koli titrs un koli indekss. Koli titrs ir mazākais ūdens tilpums mililitros, kurā ir viena kolibaktērija ( Escherichia coli – zarnu nūjiņa ). Pēc standartiem tas nedrīkst būt mazāks par 300. Koli indekss izsaka, cik kolibaktēriju ir vienā litrā ūdens.
Eiropas un arī Latvijas noteiktie vides kvalitātes standarti paredz, ka peldvietu ūdeņos maksimāli pieļaujamais zarnu nūjiņu daudzums ir līdz 1000 baktērijām litrā ūdens.
Mazattīstītajās valstīs no piesārņotā ūdens izraisītajām slimībām ik dienas mirst ap 13 000 cilvēku, un puse no tiem ir bērni, jaunāki par 5 gadiem. Īpaši strauji pieaug šo saslimšanas gadījumu skaits reģionos, kurus piemeklē lieli plūdi, piemēram, musonu zonā Indijā, Bangladešā. Arī Latvijā vīrusu hepatīta uzliesmojumi ir bijuši saistīti ar piesārņojuma iekļūšanu dzeramajā ūdenī.
Iespējams arī ūdens ģenētiskais piesārņojums. Ar to saprot svešu sugu ieviešanu, piemēram, ar tankkuģu balastūdeni ūdenstilpēs ieplūst fitoplanktons, gliemji un citi organismi, kas iepriekš dzīvojuši citos ūdeņos. Tas izraisa ūdenstilpes ekoloģiskā līdzsvara maiņu.

Tīrs ūdens, kā mums zināms, ir vērtīgs avots, kas ir nepieciešams dzīvībai. Kamēr ūdens krājumi nemainās, tas tiek piesārņots ātrāk, kā daba to spēj attīrīt. Un mēs to piesārņojam vairāk, kā jebkad.

Hidroloģisks cikls.
Daba attīra ūdeni ar procesu, kas saucas hidroloģisks cikls. Šajā procesā ūdens iztvaiko no upēm, ezeriem un citiem avotiem, ceļoties debesīs tvaika veidā. Tvaiks – ir vistīrākais ūdens stāvoklis, tajā nav nekādu piemaisījumu.
Kad pietiekošs tvaika daudzums sakrājas mākoņu veidā, tad tas krīt uz zemi lietus, sniega vai citu nokrišņu veidā. Šis tīrs valgums sāk krāt netīrumus savā ceļā uz zemi. Kad tas nokļūst zemē, tas turpina sevī ievilkt visu, no minerāliem līdz pesticīdiem. Pateicoties šai ievilkšanas spējai iesūkt sevī citas vielas, ūdeni bieži sauc par dabīgu šķīdinātāju.

Dabīgā ūdens problēmas.
"Ceļš", caur kuru ūdens nonāk mājās, nosaka problēmas, kura tā ienes mājās.

  • Ūdens, kas iet cauri slānekļa māliem, kaļķakmeni un citiem mīkstiem akmeņiem, sašķīdīs un ienesīs mājās kalciju un magniju no šiem akmeņiem, izraisot ūdens cietību.
  • Ūdens, kas iet caur akmeņiem, kas satur dzelzi, kas savukārt, provocē rūsas traipu un citu mājas problēmu, kas ir saistītas ar dzelzi, rašanos.

 

  • Ūdens, kas iet cauri granītam, marmoram un cietiem ļoti cietiem akmeņiem, nevar neko sašķīdināt vai iesūkt, paliek „izsalcis”, vai skābi saturošs. Tad tā nokļūst mājā un sāk „ēst”, vai šķīdināt caurules, vai hromētas ūdens cauruļu iekārtas.
  • Ūdens arī ievelk sevī garšas un smakas, kad tas iet cauri pūstošiem augiem, gāzēm, minerāliem un organiskajām vielām, zem zemes virsmas. Plaši izplatītu problēmu ar garšu un smaku rod ūdeņradis un sulfīds, kuri piedod ūdenim sapuvušu olu smaku.


Izplatītu mājas ūdens problēmu noteikšana
Neskatoties uz to, ka mājsaimnieku vairākums var nekad nesaskarties ar tādiem šausminošiem piesārņojuma nosaukumiem kā toksafēns un četrhloru etilēns, pastāv diezgan izplatītas problēmas, no kurām ir jāizvairās mājās.
Ciets ūdens
Simptomi: Cietu ūdeni ir viegli pamanīt, tas atstāj vannas istabā apļa veida pēdas. Kurus rod cietie minerāli un ziepes. Tie paliek uz dušas sienām, pielīp pie matiem, aizsprosto ādas poras un apgrūtina mājas tīrīšanu. Cietā ūdens nogulsnes var arī aizsprostot caurules, traucēt ūdens sildīšanas iekārtas darbu un palielināt izdevumus ūdens sadzīves iekārtu saturēšana.
Iemesls: Ciets ūdens rodas, kad ūdens iet cauri akmens veidojumiem un savāc kalciju un magniju.
Ūdens cietumu novērš ar ūdens mīkstinātāja/atjaunotāja palīdzību. Ciets ūdens iet cauri uzkrājēju ar jona graudiem ar „mīkstiem” sodas joniem. „Cietā” kalcija un magnija joni tiek aizvietoti ar sodas joniem, tādā veidā mīkstinot ūdeni. Kad joni sasaista visu cietību, ko tie var saturēt, ierīce pārlādējas ar sāls šķīdumu, lai aizvietotu cietos jonus ar sodas joniem. Tagad ierīce ir gatava nākošai ūdens mīkstināšanai.  

Dzelžains ūdens
Simptomi: Dzelžainu ūdeni ir ļoti viegli pamanīt, jo tas var atstāt dzelžainus traipus uz izlietnēm, drēbēm un veļas, vai veidot katlakmeni caurulēs un ūdensvadu iekārtās, kas izraisa smaku ūdenī un tas slikti izskatās. Profesionāls ūdens testētājs var noteikt cik daudz dzelzs ir mājās un pie kāda tipa tas attiecas:

  • Tīrs ūdens ar dzelzi – tas ir ūdens, kas tek no krāna, ir caurspīdīgs, paliek sarkans pēc kāda laika pēc sajaukšanas ar gaisu un oksidēšanu.
  • Sarkans ūdens ar dzelzi – ūdens no krāna, caurspīdīgs, dzelzs jau ir oksidējis zemē, ūdenstilpnēs vai ūdensvadā.
  • Bakteriāls dzelzs – Ūdens satur dūņainu rūsējumu vai dzeltenīgus pilienus. Iemesls ir baktērija, kas pārtiek no dzelzs. Baktērija nav bīstama, bet uz to ir nepatīkami skatīties un tā var aizsprostot ūdensvadu.


Iemesls:  Dzelžains ūdens rodas, kad ūdens iet cauri dzelzs saturošiem akmeņiem zemē. Dažreiz to rašanos izraisa ūdens, kas ir stāvējis ūdensvadā, bet parasti tā ir laicīga parādība. Nelielu dzels daudzumu tīrajā ūdenī var likvidēt ar ūdens mīkstinātāja palīdzību. Dzelzs no sarkanā ūdens un lielu ūdens daudzumu ar dzelzi var kontrolēt, filtrējot to ar minerālu bagātinātu skābekli. Minerāli oksidē dzelzi uz cietajām daļām, kurus pēc tam pārņem filtrs un noskalo kanalizācijā. Ļoti lielu dzelzs daudzumu vislabāk ir kontrolēt ar sistēmu ar ķīmiskiem komponentiem, kura pieliek ūdenī hloru dzelzs oksidēšanai. Lai izvairītos no bakteriāla dzelzs vajag „šokēt” ūdenstilpni vai ūdensvada sistēmu ar filtra vai padošanas sistēmas palīdzību.


Skābs ūdens
Simptomi: skābu ūdeni nevar noteikt pēc ārējā izskata, konsistences vai ūdens smakas. Tomēr tāda mājas ūdens simptomi ir acīmredzami. Skābs ūdens kopā ar ierīcēm un piederumiem no vara var būt par iemeslu gaiši zilām nogulsnēm uz sanitārām ierīcēm un „apēst” hromētus krānus, piederumus un caurules. Tas var sašķobīt porcelānu un stikla izstrādājumus, un saēst ierīces, kas izmanto ūdeni. Ūdens testēšanas profesionāls var noteikt Jūsu ūdens skābuma pakāpi.

 


Iemesls: Ūdens paliek skābs, tekot cauri ļoti cietiem akmeņiem, tādiem, kā granīts un marmors. Ūdens, pēc savas būtības, tiecas sašķīdināt materiālus, caur kuriem tas iet cauri. Ja tas nevar tos sašķīdināt, tad tas nokļūst mājā „izsalcis” un sāk ēst visu, ar ko saskaras.
Tāda ūdens izraisītas problēmu skaitu var noteikt pH līmenis, kurš tiek mērīts ar skābuma pakāpi no 1 līdz 14. Ūdens ar rādītāju zemāk par 7 – ir skābs, vienāds ar 7 – neitrāls, un rādītājs vairāk par 7 – sārmains.
Nelielu skābuma pakāpi var kontrolēt ar filtra palīdzību, kas satur neitralizējošu komponentu. Nopietnākos gadījumos to var kontrolēt, izmantojot ķīmisku sistēmu, kura iešļircina neitralizējošo šķīdumu ūdenī. Arī var izmantot fosfātu visu ūdens nesošu virsmu aizsardzībai ar plēvi, kura var novērst bojājumu ar skābi.


Duļķains ūdens
Simptomi: Duļķainums – tie vienkārši ir dubļi un citi netīrumi ūdenī. Duļķainumu var noteikt pēc ārējā izskata. Tas ir ārēji nepatīkams un var aizsprostot mazus caurumus un kļūt par iemeslu vārstu, izlietņu, rezervju daļu nolietošanai. Ūdens sārņotājus var noķert filtra uzkrājējā, ar filtrējošo līdzekļu palīdzību. Nelielu duļķainumu var likvidēt ar filtra kartridža palīdzību, kurš ir izveidots nogulsnes aizvākšanai no ūdensapgādes sistēmām.

Iemesls: Duļķainumu izraisa netīrumi un smiltis, kas ir nonākuši avotos, vai ir nonākuši ar citu organisko materiālu noplūdi ūdenspadeves sistēmā.  
Ūdens piesārņojumu var noķert filtra uzkrājējā ar filtrējošo vielu starpkārtu. Nelielu duļķainumu var novērst ar filtru, kas ir izveidots ūdensapgādes sistēmas nogulsnes noņemšanai.

Ūdens piesārņojumu var noķert filtra uzkrājējā ar filtrējošo vielu starpkārtu. Nelielu duļķainumu var novērst ar filtru, kas ir izveidots ūdensapgādes sistēmas nogulsnes noņemšanai.

ūdens filtrēšanadažādi ūdens filtri

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Mūsu vērtība – jūsu komforts!

SIA «Picaso» ir strauji augošs, mūsdienīgs un progresīvs Latvijas uzņēmums, kas, pateicoties ilgajai darbības pieredzei, nodrošina savus klientus ar visaugstākā līmeņa klientu apkalpošanas servisu. Uzņēmuma mērķis ir paaugstināt pievienoto vērtību produktiem, ieviest jaunas tehnoloģijas un, radot jaunas darbavietas, paaugstināt Latvijas valsts konkurētspēju kopējā Eiropas tirgū un citur pasaulē. Lasīt vairāk

SIA Picaso Kontakti

Rīga,
E-pasts: [email protected]

Mob. Telefons: +37126537741
Darba laiks: POTCP 8.30-17.30